RAKSTVEIDA PIERĀDĪJUMU NOZĪME CIVILPROCESĀ

Kopsavilkums

• Lai civilprocesā prasītājs pamatotu savus prasījumus, bet atbildētājs savus iebildumus, pusēm ir jāpierāda fakti, uz kuriem tie atsaucas.
• Tradicionāli visizplatītākais un uzticamākais pierādīšanas līdzeklis ir dokumenti ar juridisku spēku, kurus puses iesniedz tiesā kā pierādījumus saviem argumentiem, vai to apliecināti atvasinājumi (noraksts, izraksts, kopija).
• Lai dokumentam vai to atvasinājumam būtu juridisks (saistošs) spēks, ir nepieciešams ievērot normatīvajos aktos norādītās prasības to noformēšanai.
• Trūkumi dokumentu kā pierādījumu noformēšanā nav novest pie zaudētas tiesvedības.

Pierādījumi civilprocesā

Civilprocesa viens no svarīgākajiem principiem ir sacīkstes princips, kurš ir nostiprināts Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā, un noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība, bet atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Faktus var apliecināt ar pierādījumiem, ja vien saskaņā ar likumu nav pamats atbrīvošanai no pierādīšanas. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma 96.pants noteic, ja tiesa atzīst kādu faktu par vispārzināmu, tas nav jāpierāda. Tāpat fakti, kas nodibināti ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu vienā civillietā, nav no jauna jāpierāda, iztiesājot citas civillietas, kurās piedalās tās pašas puses. Likums paredz arī citus fakta legālās prezumpcijas gadījumus, taču praksē fakti parasti ir jāpierāda ar aktīvu rīcību, iesniedzot pierādījumus, nevis paļaujoties uz kāda fakta atzīšanu par vispārzināmu.

Pierādījumi civilprocesā ir pušu un trešo personu paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, ekspertīze (eksperta atzinums) un institūcijas atzinums. Taču no minētajiem tieši rakstveida pierādījumi, precīzāk sakot – rakstveida dokumenti ar juridisku spēku, tradicionāli ir visizplatītākais un uzticamākais pierādīšanas līdzeklis. Civilprocesa likuma 110.pants noteic, ka rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u.c.).

Civilprocesa likuma 111.panta otrajā daļā noteikts, ka rakstveida pierādījumi iesniedzami oriģinālā vai noteiktā kārtībā apliecināta atvasinājuma veidā. Savukārt, panta ceturtajā daļā noteikts, ja tiesai iesniegts rakstveida pierādījums atvasinājuma veidā, tiesa pēc lietas dalībnieku motivēta lūguma vai pēc savas iniciatīvas ir tiesīga pieprasīt iesniegt vai uzrādīt oriģinālu, ja tas nepieciešams lietas apstākļu noskaidrošanai.

Dokumenta juridisks spēks

Dokumentu juridiskā spēka likuma 1.pants noteic, ka dokuments ir jebkura rakstveida informācija, ko rada jebkurš publisko vai privāto tiesību subjekts (organizācija), īstenojot iestādes vai amata pilnvaras (piemēram, valsts vai pašvaldības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, fizisko vai juridisko personu apvienība, notārs, tiesu izpildītājs, advokāts), vai fiziskā persona. Dokumenta juridiskais spēks nodrošina iespēju izmantot attiecīgo dokumentu tiesību īstenošanai vai likumisko interešu aizstāvībai. Dokuments, kuram nav juridiska spēka, citām organizācijām un fiziskajām personām nav saistošs, bet ir saistošs šā dokumenta autoram.

Lai dokumentam būtu juridisks spēks, saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likuma 4.panta pirmo daļu tam jāsatur šādi rekvizīti: 1) dokumenta autoru nosaukums; 2) dokumenta datums; 3) paraksts (izņemot likumā paredzētus gadījumus); adresāts (ja tāds ir). Panta otrā daļa nosaka, ka tiesību aktos noteiktajos gadījumos organizācijas, t.i. jebkura publisko vai privāto tiesību subjekta, kas īsteno iestādes vai amata pilnvaras (piemēram, valsts vai pašvaldības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, fizisko vai juridisko personu apvienība, notārs, tiesu izpildītājs, advokāts), dokumentā jābūt arī: 1) dokumenta izdošanas vietas nosaukumam; 2) zīmoga nospiedumam; 3) dokumenta apstiprinājuma uzrakstam vai atzīmei par dokumenta apstiprināšanu; 4) dokumenta reģistrācijas numuram. Tātad dokumentu bez juridiska spēka no dokumenta ar juridisku spēku atšķir likumā noteikta noformēšanas kārtība. Protams, ietekmei uz dokumentu atvasinājuma juridisko spēku var būt arī dažādiem citiem apstākļiem, taču šie minētie ir tie, kuros visbiežāk rodas problēmas.

Civilprocesa likuma 97.pants noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem, un nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu. Tātad tas ir tiesas ziņā, kurus pierādījumus uzskatīt par svarīgākiem lietas izspriešanā, un kurus par mazāk svarīgiem. Gadījumā, ja tiesā tiks iesniegts dokuments bez juridiska spēka, to varēs uzskatīt par lietiskajiem pierādījumiem, un ir pamatoti uzskatīt, ka tas kvalitatīvi pazeminās šāda, piemēram, neparakstīta dokumenta pierādījuma nozīmi. Citiem vārdiem, tiesa, izvērtējot pierādījumus, visticamāk, dos priekšroku dokumentam ar juridisku spēku, jo tas būs pienācīgā kārtā noformēts, tā patiesumu varēs noskaidrot un pārbaudīt, un tiesa gluži vienkārši to nevarēs atstāt bez ievērības. Tādēļ, lai dokumentu varētu pilnvērtīgi izmantot civillietā kā rakstveida pierādījumu, tam ir jābūt saistošam jeb ar juridisku spēku.

Dokumenta atvasinājuma juridisks spēks

Tiesā parasti netiek iesniegti dokumentu oriģināli, jo puses cenšas paturēt kontroli bieži vien pār vienīgo attiecīgā dokumenta oriģinālu, lai tas nepazūd (tas vairāk ir aiz piesardzības apsvērumiem, jo tiesās dokumenti nemēdz zust), vai arī dokuments ir iesniedzamais vairākās iestādēs, tiesās vai arī attiecīgo dokumentu ir nepieciešams izmantot ikdienā.

Kā norādīts iepriekš, tiesā kā rakstveida pierādījumus var iesniegt arī dokumentu atvasinājumus (norakstus, izrakstus, kopijas), jo saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likuma 6.panta pirmo daļu, ja attiecīgā dokumenta oriģinālam ir juridisks spēks, tad arī dokumenta atvasinājumam ir juridisks (tātad saistošs) spēks. Taču, ar to vien nepietiek. Lai dokumenta atvasinājums iegūtu dokumenta oriģinālam līdzvērtīgu juridisku spēku, dokumenta atvasinājumu nepieciešams noformēt likumā noteiktā kārtībā. To neievērojot, atvasinājums neiegūs juridisku spēku un tiesa iesniegto dokumentu neuzskatīs par rakstveida pierādījumu. Attiecīgi pastāv risks, ka puse negūs sev svarīga fakta apstiprinājumu un tiesas procesu zaudēs.

Pie dokumentu atvasinājumu apliecināšanas ir svarīgi ņemt vērā, ka ne visu dokumentu atvasinājumus persona drīkst apliecināt. Dokumentu juridiskā spēka likuma 6.panta ceturtajā un piektajā daļā noteikts, ka fiziskā persona vai organizācija var apliecināt tāda dokumenta atvasinājuma pareizību, kura autors tā ir, vai kuru tā saņēmusi no citām fiziskajām personām un organizācijām, ja normatīvajos aktos nav noteikts, ka nepieciešama dokumenta autora piekrišana. Tas nozīmē, ja persona apliecinās kādu dokumentu, ar kuru šī persona nav saistīta, tiesa šādu atvasinājumu nevarēs izmantot kā rakstveida pierādījumu.

Ir būtiski norādīt, ka personu apliecinošu dokumentu atvasinājums neapliecina personas identitāti un tiesisko statusu un nav izmantojams tiesību īstenošanai vai likumisko interešu aizstāvībai personu apliecinoša dokumenta oriģināla vietā. Tātad persona nedrīkst apliecināt un izmantot pases vai personas apliecības atvasinājumu.

Kāds varbūt oponēs, ka likums arī civilprocesā iepretim sacīkstes principam uzliek tiesai zināmu pienākumu sekot līdzi tam, lai puses iesniegtu pierādījumus par faktiem, kurus tā izvirza savu prasījumu vai iebildumu pamatošanai. Proti, Civilprocesa likuma 96.panta piektā daļa nosaka, ka pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse. Savukārt, 93.panta ceturtā daļa noteic, ka tiesa paziņo par to pusēm un, ja nepieciešams, nosaka termiņu pierādījumu iesniegšanai, ja tā atzīst, ka par kādu no faktiem, uz kuriem pamatoti puses prasījumi vai iebildumi, nav iesniegti pierādījumi. Tomēr tiesvedības sekas pusei tiesvedībā var būt ievērojamas, tādēļ paļauties, ka tiesa kaut ko pamanīs, palīdzēs, vai ka procesuālais oponents kaut ko neapstrīdēs, ir, maigi sakot, vieglprātīgi. Turklāt, palaižot garām iespēju pārliecinoši pierādīt kādu lietā svarīgu faktu jau pirmajā tiesu instancē un tādēļ zaudējot tiesvedībā, to labot nākamajās tiesu instancēs var būt neiespējami.

Apkopojot iepriekš minēto, ir jāsecina, ka pusēm civilprocesā ir svarīgi iesniegt pienācīgā kārtībā noformētus dokumentus ar juridisku spēku un vajadzības gadījumā to atvasinājumus, lai tie sava juridiskā spēka dēļ būtu saistoši tiesai un pamatotu puses prasījumus vai iebildumus.